Manai tautai

Es dzīvoju, un Jums būs dzīvot!

Antikonstitucionālu likumu piesegtas pasaules valstu policijas pārtop par algotņu bandām.

Autors Draugu draugs

 Par to, ka atsevišķas pasaules valstis tiek sauktas par policejiskām valstīm, ir sen zināma lieta. Kad to dzirdam par citām zemēm, sevišķi par Krieviju, mūs tas zināmu iemeslu pēc nepārsteidz; kad kāds atļaujās publiski attiecināt šo terminu "policejiska valsts" uz Latviju, seko "nevar būt" un "Tu pārspīlē" vai "Tu melo" reakcija. Patiesībā, ja lūkojamies visas pasaules kontekstā un globāli, tad valstu tendence, pārvērsties par policiskām un drošības struktūru pārvaldītām valstīm, pieaug. Vēl vairāk, tieši tagad, - kad mūsu planētu pārņem mākslīgi izraisīta, covid-19 aizsegā attīstīta, krīze, - valstīs, kur iepriekš ir dominējis "policisms", notiek transplantācija jau citā līmeni, - policistu sistēmām pieaug tendence sava darbības rakstura ziņā kļūt par algotņu bandām.

Daudzu mūsdienu drošības struktūru darbinieku morāle ir - nospļauties par likumu, galvenais ir priekšnieku pavēles pildīšana un lojalitāte "saimnieku politikai" jeb "kas maksā, tas pasūta mūziku". Ceļš uz iedzīvotāju beztiesiskumu un policistu/algotņu visatļautību ir pašu valstu sistēmu iedarbināts, turklāt, ja pildot dienesta pienākumus likumsargi izdarīs noziegumu, sistēma savējos piesegs.

Turpinājumā ieskicēšu dažas vadlīnijas un pazīmes, kas to pierāda un to, ko katrs godprātīgs cilvēks var darīt sastopoties ar sistēmisko visatļautību un vājprātu. Vispirms neliela atkāpe:

Kā liecina portāls vēsture.eu, par algotņiem visparējā informācija dara zināmu:"Algotņi - (angl. mercenaries, fr. mercenaire, vāc. Söldners, Söldnertruppen, kr. наемники) - profesionālas militārpersonas, kas par militāro dienestu un piedalīšanos karadarbībā svešas valsts pusē saņem atalgojumu. Algotņi varēja pārdot savus pakalpojumus gan individuāli, gan veidot jau pastāvīgas vienības, kas savus pakalpojumus pārdeva kolektīvi. Šādas algotņu daļas zināmas praktiski visās zemēs kopš senajiem laikiem." Tur seko arī plašāks apraksts; skatīt te: http://vesture.eu/Algot%C5%86i

Algotņu teorija ir viena lieta, pavisam cita viņu darbības principi un viņu darbības rakturojums. Neiedziļinoties detaļās, to varētu sacīt šādi:"Lai arī ar algotņiem akadēmiski saprotam cilvēkus no svešām zemēm, kuri pilda savu misiju, saņemot par to atlīdzību, jāņem vērā, ka viņiem, pildot savus uzdevumus, ir saistoši tikai tie noteikumi un likumi, kurus izvirza konkrētā projekta pasūtītājs. Ja pasūtītājs ir valsts, kuras iekšzemē algotnis veic savu darbību, šī pati valsts nodrošina un garantē to, ka "misionāram" būs "juridiskā imunitāte" jeb tautas valodā runājot - "aizmugure", respektīvi, sistēma savējos piesegs. Algotņu raksturu visspilgtāk izsaka vārds-"Visatļautība" - ar vienu piebildi, ja tas kalpo uzdotajam mērķim, kas, pasūtītāja prāt, attaisno līdzekļus." Pie šī aspekta pieskaršos mazliet vairāk turpinājumā.

Policejiska valsts, kas pārtop algotņu bandās. 

Kad svešās zemēs un savā valstī redzam policistus, kuri pilda savus dienesta pienākumus, bet, risinot konflikta situācijas, dara to prettiesiski, patvaļīgi un antikonstitucionāli, tas atbilst algotņu garam. Kad policists, savas tiešās priekšniecības vai citas augstākās vadības instruēts, interpretē likuma prasības "po svoemu" jeb patvaļīgi un tiek pašas valsts sistēmas atbalstīts arī tad, ja viņa prettiesiskās rīcības un prasības sekas ir novedušas pie konflikta situācijas saasināšanās un provokācijas, kuras rezultātā tiek izraisīta iespēja "likumīgi aizturēt" no ceļa novācamos, tas liecina, ka pati valsts sistēma pārtop policejiskā valstī, kurā tiek realizēti svešzemju algotņu likumi un "tikumi". Te sākas strupceļš, valstu veicināts un piesegts policejisms un algotnība manis pieminētajā nozīmē, agri vai vēlu novedīs pie tautas sacelšanās pret pastāvošo iekārtu...

 Kad jebkura valsts savā propogandā "rāda ar pirkstu" citas valsts virzienā, ka, lūk, tur drošības spēki nekrietni un policejiski izrīkojas pret saviem iedzīvotājiem, ir ierasta lieta, bet, kad tas pats notiek pašu zemē, ar atšķirību nebūtiskās niansēs, bet to noliedz, tad jāsaprot, ka "ārlietu propoganda" tiek lietota kā manipulācija, lai piesegtu un novirzītu sabiedrības uzmanības fokusu no savas valsts situācijas uz citām. Tas notiek primitīvā līmenī un cilvēki uz to uzķerās.

Garāmejot salīdzināsim divus "nesalīdzināmos", divus "pretstatus" - divas valstis, kuras cita uz citu savā ārpolitikas un iekšpolitikas propogandā, ja var tā teikt, apsaukājas: Latvija un Krievija.  Ja agrāk kremlis Latviju propogandas līmenī sauca par fašistisku valsts pārvaldi, bet Latvijas propogandas mašinērija atbildēja ar "Krievija ir okupants un čekistu un komunistu pārvaldīta zeme", tad atliek vien paskatīties uz katras no pieminētajām varām darbiem savās zemēs, lai ieraudzītu, ka noziegums un genocīdpolitika, ko realizē katra no tām pret saviem iedzīvotājiem, ir identiska. Kas attiecās uz policiju un drošības struktūru darbību abās zemēs, tad te iekrāsojas spilgtas paralēles - jo lielāka plaisa ir starp varu un parasto cilvēku, jo šakālistiskāka top "varas sargsuņu" attieksme pret valsts iedzīvotājiem, kad notiek varas un sabiedrības interešu konfrontācija. Diemžēl, tas ir arī Latvijas "veiksmes stāsts"...

 Ko darīt iedzīvotājiem, lai nepieļautu varas un drošības struktūru pārtapšanu bandītiskā režīmā? - protams, nav vienas atbildes, tomēr, kad tas jau ir noticis, ir svarīgi nebūt vienaldzīgiem par notiekošo savā zemē un nebūt vienaldzīgiem pret mums svešu cilvēku likteņiem, kurus pazemo vai saplosa "likumsargu" patvaļa un nesodāmības apziņa. Nevajag sev iestāstīt, ka mani jau tas pagaidām neskar! Cilvēki, kas sevi šādi mierina, nepamanīs, kad nelaime piezogas viņu pašu namam, sev un saviem bērniem. 

Cits aspekts.

Kad likumpaklasausība tiek prasīta no iedzīvotājiem un kad policisti, drīzāk algotņi, prasa, lai tiek pildītas viņu "likumīgās prasības", kad tās pēc būtības ir balstītas kroplīgās likuma interpretācijās vai visatļautībā, ir jāpretojas un jāaizstāv tos, kurus prettiesiski ierobežo. Sabiedrības un katras veselīgas tautas apziņā ir jāpamostas šim :"Viens par visiem, visi par vienu", ar nosacījumu, ka tiek realizētas pašas valsts konstitūcijā nostiprinātas tautas tiesības, brīvības un cilvēkcieņa. TIESĪBAS UZ PAŠAIZSARDZĪBU TEV VAR ATŅEMT VIENĪGI TAVA PAŠA IZVĒLE NECĪNĪTIES PAR TAISNĪBU, KAD TAVA LABĀKĀ SIRDSAPZIŅA TEV ATKAL UN ATKAL PĀRLIECINA, KA LIKUMS UN TAISNĪBA IR TAVĀ PUSĒ. TĀPAT NEVIENAI VALSTIJ NAV TIESĪBU IEROBEŽOT TAVAS UN CITU CILVĒKU TIESĪBAS, KAS BALSTĪTAS NOZIEDZĪGOS LIKUMOS VAI APLAMĀS LIKUMA INTERPRETĀCIJĀS UN POLICEJISKĀ PATVAĻĀ... NEDRĪKST PADOTIES SEVIS UN CITU CILVĒKU DĒĻ!

Latvijas gadījumā, manuprāt, esam pārāk pazemīgi attiecībās ar varu un redzot tās sistēmu patvaļu, pakļaujamies. Tas ir nekrietni un necilvēcīgi. No vienas puses katrs baidās par savu ādu un, tā teikt, par turpinājumu jeb sekām vienmēr ir jādomā, no otras puses, kamēr "mazā šaujiņa" cilvēku, kas šad un tad dodās protesta akcijās un cer uz tautas pamošanos un uz lielāku masu pieplūdumu demonstrācijās, vilsies. Lielās masas nedos risinājumu, lielās cilvēku masas, kad tās dodas ielās, rada pavērsienu un ietekmi līdzīgi kā zibens un tam ir vajadzīgi, ja var tā teikt, novadītāji, kas redz tālāk par spilgto starojumu vai pērkona blīkšķi. Līdzībā runājot, nedz klusums pirms vētras, nedz vētra pēc tā, nesakārtos jucekli, kad notiks posta darbi. Lūk, šis ir aspekts, par ko jādomā un pat ar plānu "A", "B" vai "C" var būt par maz, lai sabiedrības pamošanos, kā vēsturē tas daudzkārt pierādījies, nepārņemtu tie, liekuļot prasmīgākie un viltīgākie nelieši, kurus vecā sistēma izsūtīs misijā tad, kad turēsies "pie pēdējā salmiņa". Ir jāzina skaidras vadlīnijas, pie kurām jāpieturās un jāievēro principi, kas pārsniedz korumpētās un algotņu pasaules morāli.

Cits svarīgs aspeksts. 

Cilvēkiem ir jāapzinās sava cilvēcība, sava būtība, sūtība un mērķi un jāciena to. Tas, kāpēc daudzi cilvēki verdziski padodās, ir iepriekš minētā neapzinība un tā noved gļēvumā un padevībā jebkādas varas izrīcībai.

Nemānīsim sevi, ne Padomju savienības "mantojums" padarījis Latviju par kalpu tautu, bet gan katras paaudzes un katra šī brīža pilngadīgā cilvēka izvēle - palikt vai nepalikt malā, rūpēties tikai par sevi un savu ģimeni, vai arī atrast enerģiju un laiku, ieklausīties un iejusties sev pieejamo citu cilvēku likteņos. Ir jāmostās kolektīvai apziņai un pašas tautas apziņai katrā cilvēka. Tā būs vispiemērotākā atbilde jebkādam valsts režīmam un laika garam. Tikai cilvēki, kas ciena sevi, ir spējīgi iestāties arī par citu taisnīgajām tiesībām. Latvijai nav jāgaida Lāčplēsi vai Laimes lāci, katram pašam jāsāk ar sevi. Tur kur esam un dzīvojam, nebūt vienaldzīgiem ne savās mājas, ne esot sabiedrībā. 

Vai sludinu ideālismu un "eņģeļu sabiedrības" morāli, kuru mūsdienu manipulētais cilvēks nespēj pavilkt? - ne gluži. Katra cilvēka nestspēja ir atkarīga no viņa kopējās dzīves pieredzes, morālā un tikumiskā brieduma, no "iekšējā cilvēka" un garīguma stipruma un dzīves rūdījuma kā tāda. Tas, uz ko pamudinu sevi un citus, ir - nepadoties nolemtības un bezcerības propogandai, kuru veicina globālie procesi, kas nemitīgi iespraucas arī mūsu pašmāju un valsts mērogā. Pasaule mainās un uz to nav jānoskatās, katram pašam jāveido savu iespēju pasaule un, pēc labākās sirdsapziņas, palīdzot to veidot citiem. Izšķiroši svarīga ir nevienaldzība, esam saistīti viens ar otru. Ir jānosargā sava, Dieva dotā, cilvēcība ar cieņu lai arī kādi laiki nāktu. Laikā, kad pērkamu cilvēku mašinērija un tās "sargsuņu sistēmas" atbalsta pārākumtiesības, cilvēku šķirošanu, varu, ietekmi un naudu nostādot augstākā vērtībā par citu veselību, brīvību un dzīvību, bet pašu cilvēku birokrāti nodēvējuši par pērkamu un pārdodamu preci jeb cilvēkresursu, ir "jāizkāpj" no šīs sistēmas. To ļoti precīzi izsaka vārdi:"Es dzīvoju un Jums būs dzīvot!" - šie vārdi norāda uz sevis un citu dzīvības vērtības apzināšanos, liekot to, ja var tā teikt, vienādās proporcijās. Respektīvi, jebkurš, kas ciena sevi un citus, dzīvos un ļaus citiem dzīvot. Vai sagaidīt no cilvēkiem cilvēcību ir par daudz prasīts? - nedomāju viss! - Katrs pats izvēlās savas cilvēcības/necilvēcības likteni...

Šeit Jūs varat parakstīties uz jaunākām ziņam

Please enable the javascript to submit this form

 

Pievienot komentāru


Aizsardzības kods
Atjaunināt