Manai tautai

Es dzīvoju, un Jums būs dzīvot!

Ja Jūs klusēsiet, akmeņi brēks...

Autors Draugu draugs

Laikā, kad covid krīze ievelkas un padziļinās dēļ nelīdzsvarotas valsts politikas, bez īpašas sabiedrības un mediju uzmanības ir palicis jautājums, kas attiecās uz bērniem pirmsskolas un skolas vecumā. No vienas puses, bērni saņem to, ko senāk ļoti kāroja - paliek mājās, no otras puses, lai arī cik prasmīgi, radoši un izdomas bagāti nebūtu vecāki vai citi viņu dzīves skolotāji, nav neviena tāda, kas varētu aizvietot bērnu sociālizāciju ar vienaudžiem. Ja pieaugušajiem, kas jau gadu gadiem radināti pie komunikācijas interneta vidē un pa tālruni, ar šādu saziņu, liekas, var iztikt, tad ar bērniem ir citādi, tas viņos izsauc dabīgu pretreakciju - viņi grib izrauties ārpus mājas; bērniem nav pieļaujama un nav pieņemama ilgstoša tupēšana "tīklā" un saziņa tur.  Ir pienācis un, citiem vēl tas ir priekšā, lūzuma brīdis, kad vēl kamēr vairākums vecāku gļēvi "norij sistēmas sagatavoto krupi" un pieļauj tās nesamērīgu un vājprāta politiku, mazie runā tieši, ka viņi grib atkal bērnudārzu un lielākie skolu.

Starp citu citviet pasaulē, kur aktīvākie sabiedrības pārstāvji dodas ar ģimenēm ielās un protesta akcijās pret savas valsts covidvājprātīgo politiku, redzami arī bērnu ziņojumi plakātos:"Atdodiet mums mūsu skolu!" un tamlīdzīgi. Par bērnu vajadzībām, attīstību un ģimenes politiku kopumā diemžēl arī Latvijas valsts nez kāpēc tradicionāli ir teju bezapziņas stāvoklī. 

 Cits aspekts:

Patreiz Latvijā, covid-19 mākslīgi radītās krīzes aizsegā, valsts vara, mazinot savu atbildību, viltīgi ir piespēlējusi problēmu risināšanu katrai pašvaldībai atsevišķi. Tad nu katra dara pa savam.

Attiecībā uz bērnudārziem, piemēram, Jūrmalā vecāki var vest savus bērnus uz dārziņu, ja abi vecāki nodrošina rakstisku iesniegumu bērnudārza vadībai par savu oficiālo nodarbinatību. No vienas puses izcila iespēja vecākiem pavadīt laiku kopā ar bērniem, no otras puses, tā kā valsts sabiedrību krīzes apstākļos ir sadalījusi - atbalstāmajos un neatbalstāmajos - lielākie ķīlnieki un visvairāk apdalītie ir kļuvuši bērni. Turklāt vecāki, kuri zaudējuši darbu tieši pēdēja laikā, nevar atgriezties darba tirgū vai pārkvalificēties, jo nav kur atstāt bērnus. Un, vai palikšana mājās, kad nav ko bērniem dot ēst, par maksājumiem nemaz nerunājot, kā sekmē bērniem labvēlīgu attīstību, domāju, jautājumus neprasa. 

Šo situāciju daļēji var pielīdzināt cietuma apstākļiem, kur valsts cietuma sargiem norāda, kurus barot un kurus nē, bet no savas puses valsts pieprasa ierobežojošos apstākļus un cietumu pieciest visiem. 

 Soli pa solim veidojas domino efekts, kad nobrucinot vai ierobežojot vairākas cilvēku tiesības, arvien vairāk ģimenes nokļūst bezizejā vai, labākā gadījumā, trūkumā. Kā pa vīlēm noplīst izglītības sistēmas jau tā trauslā efektivitāte, ģimenes un tiesību uz darbu politika; daļai sabiedrības atliek cerība uz valsts "nenosprāgšanas pabalstiem", vēl lielāka kļūs to daļa, kas paliks ārpus atbalstāmo loka. Kas sekos pēc tam, "treknajā galā" negrib un nespēj saredzēt...

 Latvijā cilvēki ir kļuvuši pašpietiekami, sīksti un norūdīti trūkumā un daudzi jau sen zina, ka uz šo "brīvzemes" iekārtu veltas cerības lolot nevajadzētu. Cik tas atkarīgs no pašiem, jāpaļaujas tikai uz sevi. Jo neatkarīgāki spējam būt no necilvēku sistēmiskās pārvaldes, jo drošāki varam būt par savu un savas ģimenes tagadni un nākotni.

Atšķirībā no krīzes 2009.gadā, opcija izbraukt no valsts, lai ar darbu svešās zemēs spētu nodrošināt savu ģimeni, ir liegta, līdz ar to Latvijā tas cīniņš par izdzīvošanu, paredzami, būs sīvs un grūts. Kā nesen teica man kāds zemnieks:"Lauku ļaudis un cilvēki, kam ir zemīte, tad izdzīvos, bet, kā pabaros savus bērnus pilsētnieki, to nezinu"...

 Jā, visā pasaulē top grūtāki laiki, bet kamēr ir valstis, kur cilvēkus šķiro atbalstāmajos un neatbalstāmajos un mākslīgi rada apstākļus, ka daudzi darba devēji un ņēmēji bankrotē, sociālā spriedze un konfliktsituācija ar varu vēl vairāk saasināsies.

Vecāki un to ģimenes tiek novestas bezizejā. Vai glābjot vienus no spekulācijām bagātās covid -19 sērgas, ir attaisnojama citu cilvēku pazudināšana, padarīšana par neaizsargātiem un beztiesiskiem?  Pagaidām šis viss krīzes pasākums izskatās pēc eksperimenta, ko visai precīzi raksturo vārdi:"Lai izdzīvo stiprākais un, lai tas, kurš iepriekš vēl turējās virs ūdens, nespētu noturēties uz tā". Kas pasūta šādu Latvijas valsts kārtējo "veiksmes stāsta mūziku" ?

Ja Jūs klusēsiet, akmeņi brēks... Ja vecāki klusēs, bērni un jaunieši pacels balsi pret netaisnību...

Šeit Jūs varat parakstīties uz jaunākām ziņam

Please enable the javascript to submit this form

 

Komentāri   

+1 # S.A. 2020-05-14 12:11
Vecā paaudze jau necelsies, pārāk ilgi trenējušies klanīties katrai iekārtai, kura nākusi. Kā agrākais sporta skolotājs varu teikt, ikviena nākamā paaudze ir mentāli, fiziski un garīgi vēl vājāka. Protams, katrā paaudzē ir atlikums, kas spēj dzīvot savu dzīvi.
Atbildēt | Paziņot administratoram

Pievienot komentāru


Aizsardzības kods
Atjaunināt