Manai tautai

Es dzīvoju, un Jums būs dzīvot!

Uzraksti savu dzejoli, savu dziesmu... Atpūties un dažādo savu atpūtu ar jauniem dzīves izaicinājumiem...

Autors Draugu draugs

Cik daudzi no mums ir savas pārdomas un emocijas ietērpuši dzejā vai dziesmā, vai kādā citā mūsu pašizaugsmi veicinošā darbībā, kas tieši mums personīgi ir neierasta aktivitāte ikdienā? Ir gadījies, vai ne? Reizēm tā mēs sākam apjaust kādas jaunas prasmes savu iespēju pasaulē. Gudra un uz pašizaugsmi vērsta dažādota aktivitāte bagātina mūs, dara mūs daudz apmierinātākus ar dzīvi, nekā, ja pieturamies pie dzīves rutīnas, kura nepazīst "mākslinieciskas" korekcijas un laiku savu iespēju un prasmju atklāšanai un improvizācijai. Par šo improvizāciju mūsu atpūtas mirkļos tad arī parunāsim...

  Ievadīšu šīs pārdomas ar diviem stāstiem no savas dzīves... 

 Kad biju pavisam mazs puika un vēl Padomju laikos, skolas pirmajās klasēs atklājās, ka man patīk  un labi padodas dziedāt, tikai bija viens knifiņš- man patika to darīt, kad neviens to neievēro un, ja nepadara dziedāšanu par obligātu un spiestu lietu. Dīvaini, vai ne, bet es dziedāju savam priekam. Bērnību un agros pusaudžu gadus atpūtas laikā neskaitāmas stundas pavadīju dabā, īpaši pie ūdeņiem un makšķerējot. Šī aizrautība un dabas iespaidi un bērnībā gūtā pieredze, kā vēlāk sāku apzināties, ir atstājusi noderīgu mantojumu turpmākiem gadiem.

Atceros arī citu likumsakarību, kas nostiprināja dziedāt prieku manā dzīvē- tās bija skaistas atmiņas un pieredze, kad dzirdēju savu tēvu vai māti savas dziesmas pa retam dungojam. Visbiežāk savas dziesmas "popularizēja" tēta mamma, kura jau sen vairs nav šajā saulē, bet viņas dziesmas un spilgtas un reizē priecīgas atmiņas ir palikušas arvien...

Ar dzeju un dzejoļiem manas dzīves sākumā bija pavisam nejēdzīgi. Tā kā biju ļoti kautrīgs zēns, tad man lielas galvas sāpes radīja publiskas uzstāšanās un dzejoļus, kurus skolas uzdevumos mājās biju labi apguvis, nespēju atbilstoši savai sagatavotībai prezentēt publiski. Kad pienāca 9.klase un vidusskolas aizsākums, kautrība arvien radīja sarežģījumus. Atceros mana krievu valodas skolotāja bija kā tāda nozombēta uz Puškina dzeju un lika to regulāri apgūt saviem padotajiem. Pēc viena no kārtīgi apgūtiem un vairāk kā 30pantiem gara dzejoļa, kuru bija publiski jāprezentē, ka esi apguvis- atkal vecā bēda, apstājos "pusceļā". Pēc tās reizes es sāku ienīst visu, kas saucās dzeja un dzejoļi- man tolaik rieba pats process, ka Tev kaut kas ir citiem jāpierāda. Ļoti nepatika visa tēlošana un zombējošā dzejas iekalšana galvā, ko tolaik pieprasīja izglītības pārstāvji un vienalga kādas valodas un autora dzeja tā būtu.

 Vēlākos gadus gan notika brīnums- sāku pats rakstīt un dzeju un dziesmas, mūziku- kopš aizsākās šāds pavērsiens, pirmajā piecgadē tika uzrakstīti pirmie apm. 250.daiļdarbi, pēc tam arvien retāk un retāk, līdz paliku šajā ziņā klusāks, dzīvē ienākot jauniem izaicinājumiem.

Uzraksti savu dzejoli, savu dziesmu... Atpūties un dažādo savu atpūtu ar jauniem dzīves izaicinājumiem...

 Pamanīju jau tolaik, ka tas ko daru atpūtas laikā un, ja to daru nepiespiesti un pats pēc savas izvēles, tas ļoti bagātina. Savukārt izglītībā tā ir aplamība, ko tradicionāli piekopa(j) pedagogi, liekot bērniem kalt dzeju no galvas- tā netiek trenēta atmiņa, vienīgais ilgtermiņa "ieguvums" ir nevēlēšanās domāt padziļināti un ar savu galvu. Cilvēki tika sagatavoti domāt un ietērpt savu domu lidojumu rāmjos, kuri saskan ar "augstākiem prātiem" - dzejniekiem, domātājiem, vēsturniekiem u. c. Saturisko izpratni atstāja novārtā, svarīgāk bija iezubrīt mācāmgabalus. Pašiniciatīvu realizēt savas individuālās domas, dzeju, mūziku un jebko citu vērtīgu paralizēja sistēmiskā bezjēdzīgas zubrīšanās prakse, kas tolaik nozaga jauniešu laiku, enerģiju, veselību un prasmi spriest un vērtēt pašiem.

 Kāpēc līdzdalu šo senos notikumus un, kā tie attiecas uz mūsu atpūtu un prasmi to dažādot? - izrādās ļoti tieši, jo mūsu individuālā dzīves pieredze galu galā nosaka un noteiks procesus un darbības, ko izvēlamies, kad beidzot, izrāvušies no ikdienas rutīnas, varam tos realizēt. Uzsvēršu šo atziņu - pilnvērtīgai atpūtai ir svarīga sava personīgā atpūtas procesu izvēle!  Nedomāšanas laikmets ir panācis radošuma "bojā eju" daudzu dzīvēs, taču tam tā nav jāpaliek. Cilvēki nodzīvo savu mūžu stresā un pārguruši, bez pilnvērtīgas atpūtas pieredzes, tā arī neiepazinuši savus talantus, spējas un savu radošumu, uzsūkdami sistēmisko pieprasījumu, kas slāpē teju jebkuru individuālo domu lidojumu un izpausmi.

 Daudzi savu atpūtu nespēj dažādot un neuzskata to par nepieciešamību, lai gan tieši atpūta ir tas lielums un vērtība, kuru ir jākopj un jāattīsta. Ir jāprot atpūsties. Kādam varbūt tā ir dzeja, citam deja, zveja, sports, dziesmas, jebkas, pat klusums un miegs- tas viss katram ir mainīgi un prasa dažādību un nepiespiestu cikliskumu mūsu dzīvē.

 Pasaules trokšņi padara mūsu dzīvi un atpūtu paredzami vienveidīgu. Un, nav jābrīnās, ka ir ne mazums tādu, kas padevušies tās degradējošās ietekmes pašplūsmai nokļūst kaitīgu ieradumu varā, kas cilvēkus īpaši paverdzina tieši viņu atpūtas brīžos. 

 Ja esi no tiem, kas savu atpūtu ir paradis "dažādot un papildināt" ar lietām, kas Tevi un citus nogalina, Tu esi kļuvis par "nedomājošās sabiedrības" upuri. Tu, iespējams, vairs "nespēj" citādi, kā atpūšoties smēķēt, dzert un citādi kaitēt sev un citiem.

Piem. ik gadu pavasarī notiek pasaules čempionāts hokejā un, ko dara līdzjutēju vairākums?! Vai viņi jūt līdzi? -nejūt un nespēj just. Vai viņi spēj just līdzi, ja atkal un atkal savus svētkus un atpūtu un veselību piedrazo ar tabakdūmiem? Vai iereibis un puspiedzēries līdzjutējs vairāk un spilgtāk un precīzāk spēj domāt, novērtēt sportiskos un citus procesus un rezultātus?! - nē, pavisam noteikti, nē! Šādas atpūtas cienītāji ir tieši mazāk domājoši un vāji līdzjutēji, un te jau nav runa tikai par sportu un līdzjutēju būšanām un nebūšanām. Te ir runa par to, ka cilvēki negrib un nespēj domāt- domāšanas vietā cilvēki izvēlās nedomāšanu un reibumu, pēc kura dzīvot, mācīties un strādāt paliek riebīgs un netīkams process...

 Cik daudz ir mums tādas atpūtas, kuru nosakam mēs paši, nevis stulbuma un truluma paradumi? Kāpēc savu atpūtu daudzi pārvērš par lāstu un postu?- Jautājumi netiks atbildēti, vērtēsim paši, cik ļoti tas attiecas vai neattiecas uz mūsu dzīvi un atpūtas izpratni... 

 Un aizdomāsimies kaut vai mazliet, vai uzrakstot savu dzejoli un dziesmu par savu dzīvi, tā būtu baudāma un labu vēstījuma, iedvesmas un enerģijas piesātināta?

 Cilvēki, kas daudz domā, prot arī atpūsties, daudz nekaitējot sev; nedomātājiem visa dzīve ir viens vienīgs baudījums, kas nes postu. 

Atpūtīsimies kā mums tīk! - Tikai tā, lai par atpūtas sekām mums nav jāteic:"Tās man nepatīk!" 

 Veiksim gudras un tālredzīgas savas atpūtas izvēles! Tas ir tā vērts! 

Šeit Jūs varat parakstīties uz jaunākām ziņam

Please enable the javascript to submit this form

Pievienot komentāru


Aizsardzības kods
Atjaunināt