Manai tautai

Es dzīvoju, un Jums būs dzīvot!

Kā izrādās, valstis ne tam karam gatavojušās...

Autors Draugu draugs

Pēdējo mēnešu notikumi pasaulē parāda, cik trausla un ievainojama ir visa tā mūsu cilvēces spēja sevi sargāt un aizstāvēt, vēl jo vairāk tādēļ, ja sistēmiski tiek piepalīdzēts sagraut to, kas jau tā taisījās sabrukt. Valstu savstarpējās konkurences un ekonomikas karš, informācijas un propogandas karš, iespējamais trešais pasaules karš. Par kādiem tik vēl kariem valstis nerunā un iegulda milzīgus resursus it kā drošākas tagadnes un nākotnes vārdā. Izrādījās, ka pasaules valstu pašaizsardzības spējas vistrauslākās ir tieši situācijā, kāda ir patreiz - kopš 2020.gada marta vidus, kad PVO(pasaules veselības organizācija) izziņoja trauksmi par pandēmijas sākšanos; valstis, sekodamas cita citai, pieņēma haotiskus lēmumus, kuri arvien turpina savu destruktīvo darbu. Ja valstu vairākums sākotnēji rīkojās nogaidoši un "viss tiek kontrolēts", bezatbildīgas attieksmes ietvaros, tad šī neapzinība un sistēmiskais vājprāts ir attīstījies līdz citas galējības bedrei. Politiskie lēmumi ir ievedušas mūs visus nekurienē, no kuras nav iespējama mēreni viegla izkļūšana, pat ja pandēmija drīz būtiski mazinātos.

 Vēl 2019.gadā informācijas telpā tika plaši atspoguļota pasaules kara aizsākšanās iespējamība, kuru tādā veidā, kā to daudzi bija iztēlojušies, cilvēce nepieredzēja, tomēr "nav dūmi bez uguns" - jo kara apstākļi pārsteidza mūsu planētu citā, šobrīd visai cilvēcei, zināmā līmenī. Turklāt, jau pieminētajā 2019.gadā arvien pārliecinošāk tika ziņots, ka 2020.gads būs smagas ekonomiskās krīzes un lielu nemieru zīmē. 

  Globālā ekonomika sliecas sabrukt, sabiedrības izdzīvošanas, trūkuma un bada problēmas jaunajā "paliec mājās" situācijā saasinās; karš patiešām ir atnācis, tikai pa citām durvīm - ne tām, pie kurām dežurēja valstu valdības un viņu rīkojumu īstenotāji. Ja pavasaris, vasara un, kad paredzētie vairāki sabiedrības tiesības ierobežojošie pasākumi tiks mazināti, ļaus mazliet uzelpot, tad gaidāmais rudens un ziema mierīgu dzīvi nesola, saglabājoties disbalansa un plānprātīgai politikai.

 Valstis, to vairākums, nav ņēmušas vērā apstākli, ka investējot savas valsts visu pilngadīgo iedzīvotāju veselības pārbaudēs, pastāvētu daudz precīzāka iespēja noteikt faktisko sistuāciju ar covid-19 saslimstību katras valsts iekšzemē. Manuprāt tālredzīgāks un saprātīgāks rīcības plāns būtu, ja pārbaudītu pēc iespējas visus un izejot no konstatētajiem datiem, pieņemtu uz faktiem balstītus atbildīgus lēmumus, nekā tas ir tagad, kad visa pasaules sistēma, ieskaitot Latvijas gadījumu, balstās uz spekulatīvu aprēķinu, varbūtību un speciālistu pieņēmumu bāzes. Tas ir ne tikai neprofesionālisms, bet bezatbildība, ja valstis atļaujas nevis izzināt reālo situāciju, bet gan zīlēt, vadoties no atsevišķu cilvēku grupu pārbaudēm.

Ja tiktu īstenots plāns, testēt visus katras valsts iekšzemē, pat valstu robežu slēgšanas gadījumā, pastāvētu iespēja strauji nebremzēt ekonomiku. Respektīvi, testētie un veselie cilvēki varētu turpināt teju ierasto darba dzīvi, ievērojot piesardzības principus, savukārt tie, kas sasirguši tiktu uz atlabšanas laiku nošķirti no pārējiem medicīnas iestādēs un viņi un viņu ģimenēm tad būtu nepieciešams valsts atbalsts. Saprotu, ka tad, mūsu valsts situācijā, Viņķeles "viss tiek kontrolēts" izgāztos pilnībā un ar sākotnēji atvēlētajām 100 gultas vietām covid-19 vīrusa slimniekiem, būtu stipri par maz; saprotu sistēmas "loģiku"- bija "izdevīgāk" to nezināt, kāda ir faktiskā situācija lv ar kroņvīrusa izplatību...

Taču tagadnē, ar Latvijas stāstu arī turpināšu, ir pavisam citādi, valsts atbalsts, nesaprātīgas politikas rezultātā, ir nepieciešams kritiski lielam skaitam Latvijas iedzīvotāju un, neiztikt bez pārsteiguma, problēma būtiski pieaugs. Latvijas valsts, lai stabilizētu ekonomiku un varētu kā atbalstīt savus iedzīvotājus(ne visus, protams!), spiesta atkal "likt cilpu uz kakla" un aizņemties, un tās ir tiešas sekas tam, ka vietējā ekonomika ir mākslīgi strauji sabremzēta, par pamatu ņemot iedomātu realitāti un bailes no nezināmā vīrusa.

Nav bijusi politiskā apziņa un pietiekoša gribēšana zināt, kas notiek mūsu valstī ar covid-19 izplatību, ja būtu citādi, jau no sākta gala tiktu ieviesti kontroles pasākumi uz robežām, lidostās un citviet, kuri ļautu strauji nebremzēt sabiedrības ekonomisko aktivitāti, bet mēreni sagatavoties tās kritumam. Reālās situācijas zināšana maksātu vairāk īstermiņā, bet attaisnotu sevi ilgtermiņā; nezināšana un grābstīšanās ar un ap iedomāto, spekulatīvo un nepamatoto varbūtību "realitāti", maksā dārgi abos pieminētajos laika termiņos.

Diemžēl, kamēr mūsu politiķi izvēlas iet "lētāko" ceļu, nepārbaudot katru pieaugušo, tikmēr jārēķinās ar to, ka sabiedrības izvēle apstājas pie pašai veselības sistēmai un ekonomikai bīstamākā un dārgākā varianta. Cilvēki nezina, ar ko rēķināties jeb precīzāk sakot, apzinās, ka vismaz uz savas valsts saprātīgu rīcību un pienācīgu atbalstu nav ko cerēt. Tam atbalstam ir kredītvergu raksturs un pie tam to sadalīs starp tiem "stiprākajiem" un sistēmai lojālākajiem, daudzas ģimenes atstājot "aiz borta". Kara laiki ir pietuvojušies gandrīz visos līmeņos, bet tiem būs visdrīzāk vietēja mēroga līmenis, katras valsts iekšzemē, kur politiķi ar galvu un sirdsapziņu nav ciešos draugos. Diemžēl tas ir arī kārtējais Latvijas "veiksmes stāsts"...

Nemieri un satricinājumi, turpinot ražot "veiksmes stāstus", ir neizbēgami.

 Šis ir laiks, kad sabiedrībai pašai jāsargā sevi, nelolojot naivas cerības uz valsts atbalstu; tas jebkurā gadījumā būs nepietiekošs un vien līmenī, lai cilvēki, atļaušos teikt, nenosprāgtu. Lauku cilvēki, kas savu zemīti kopj, izdzīvos; pilsētnieku likteņi ir zem lielas jautājumzīmes, un te es nerunāju par "izredzēto" kategoriju.

 Ir kāda lieta, ko Eiropas savienība neļauj piekopt savām valstīm, - protekcionisms. Taču tas nav un pat, ja arī būtu, aizliegts katras valsts iekšzemē; tas šobrīd ir ļoti nepieciešams, lai sabiedrība spētu izdzīvot, pie reizes atbalstot citam citu un mūsu pašu ražotājus, zemniekus un strādniekus, dodot ģimenēm darba iespējas un iespējas, pašiem sevi nodrošināt.

 Domāju, piekritīsiet, ka "palikt mājās" ir neiespējama misija, ja apzinies, ka savus bērnus vairs nevari pienācīgi paēdināt un aprūpēt. Ir jārīkojas, un katram tas ir savs dzīves stāsts.

No savas subjektīvas pieredzes varu teikt, ka satraukumi, stresi un situācijas apzināšanās vēl neko daudz nepalīdz, drīzāk pretēji, ja neatrodam laiku sakārtot savas paša domas. Viens no, šķiet, katram pieejamiem veidiem, kā ļaut savām domām sakārtoties, ir regulāras aktivitātes, vismaz pastaigas, pārgājieni brīvā dabā. Dabas procesi iedarbojas relaksējoši un stabilizējoši - arī mūsu domāšanas pasaulei.

  Daži iespaidi no pastaigas pie jūras un katram tie būs savi, sev pieejamā apkārtnē:

"Sēsi domu, pļausi darbību; sēsi darbību, pļausi ieradumu; sēsi ieradumu, pļausi raksturu", un Tavs raksturs noteiks un ietekmēs Tavu un Tev pieejamo cilvēku likteni. Labas domas, tālredzīgas izvēles, labi ieradumi un raksturs izturēs jebkādus nemierus, karus un neziņas laikus! Atbalstīsim cits citu; esi stipra, mana tauta!!!

Šeit Jūs varat parakstīties uz jaunākām ziņam

Please enable the javascript to submit this form

 

Komentāri   

+1 # Vectēvs 2020-05-04 22:46
Mums jau kuro dienu nekontrolētu dronu ķersta Latvijas debesīs, kāda tur vēl aizsardzība. Kur paskaties, tur jāliek ielāpi aizsardzības, veselības, tāpat izglītības uc. sistēmās.Tas ir gaužām bēdīgi. Tā pandēmija tikai izceļ visu mūsu lv nesakārtotību.
Atbildēt | Paziņot administratoram
0 # Aivis 2020-05-05 10:53
Mums jau nekādas pandēmijas nav,pat epidēmijas nav. Tas, kas mums ir, tas ir bezpriģels politiķu izpildījumā.
Atbildēt | Paziņot administratoram

Pievienot komentāru


Aizsardzības kods
Atjaunināt