Manai tautai

Es dzīvoju, un Jums būs dzīvot!

Neaizmirstamie copmaņu stāsti...

Autors Draugu draugs

 Katram īstam makšķerniekam ir sava unikāla pieredze un savi īpašie stāsti. Šoreiz kāds atgadījums no copes Burtnieku ezerā...

 Esmu no tiem copmaņiem, kas labprātāk gan makšķerē vienatnē, taču pieredze, kuru šoreiz līdzdalīšu, ir par atgadījumu uz ezera trim skolas draugiem copējot kopā.

 Tas notika "sen senos laikos" un pirms daudz gadiem, kad kādi labi draugi sasēdās laivā un no apmēram Briedes gala devās Burtnieka plašumos.

 Dažu stundu laikā neko īpašu nesaķēruši un redzot, ka vēlā pēcpusdienā ezers pārvēršas par spoguli, izlēmām aizairēt uz otru krastu un tuvāk Burtnieku baznīcai. Tikai cītīgi dabas draugi un makšķernieki šad un tad var piedzīvot to skaistumu, kad ezers ilgstošā bezvējā paliek kā spogulis. Pēc ilgākas airēšanas un izmēģinot veiksmi līdaku zvejā, drīz nokļuvām vietā, kura mūs uzrunāja tā kā nekad agrāk.

Mēs pirmoreiz redzējām unikālu skatu, kad platībā kā apm.divi hokeja laukumi ūdens burtiski it kā vārijās no nemitīgas zivju aktivitāšu un kustības izraisītas ūdens kulšanas. Tas norisinājās apm.stundu vai nedaudz ilgāk. Todien tas laiks aizsteidza kā jaukā sapnī. Un arī cope bija īpaša ar to, ka kā met, tā velc ārā... Un ķērās smukas "baltās" zivis- raudas un plauži pārsvarā. Bijām pat tik lutināti no šīs pieredzes, ka atļāvāmies arī pa necenzētam vārdam, ja starp vairākām lielajām zivīm pamanījās pieķerties kāds mazais raudulēns vai plicis.

 Toreiz lielajai copei "pielika punktu" cita neparasta pieredze. Atbildot uz zivs copi, piecirtu, lai vilktu zivi laivā un nebiju priecīgs, jo jau pirmajā bŕīdī sapratu, ka šoreiz "sīkais", turklāt man vēl sapinķerējās aukla un, kamēr atrisināju problēmu, saskāros jau ar nākamo- zivtele bija pamanījusies ievilkt visu auklas gala uzparikti zālēs... Centos risināt, nu, jau nākamo sarežģījumu un tā kā aukla bija dikti ņipra(0,3mm), atļāvos tīt auklu pie sevis droši, līdz viens no maniem draugiem pamanīja, ka zivtele uz mana āķa ir vairāk par vienu... Tātad uz mazo zivteli bija "paņēmusi" milzene līdaka. Kad to drīz sākām apjaust visā nopietnībā, ievērojām, ka neskatoties uz mūsu laivas noenkurošanu, viens laivas gals sāka virzīties sāņus, izjūtot spriedzi, ko radīja mans nofiksētais un stipri saliekušais makšķerkāts un pretestību radošā milzene...Redzēju "kustoni", kas varēja būt nopietna konkurente uz rekordzivi līdaku Latvijā, taču cīniņš nebija ilgs, aukla tika pārkosta un nez vai arī pavadiņš būtu glābis, ja tas todien būtu manas auklas gala sardzē...

Neaizmirstamie copmaņu stāsti...

 Pēc šī atgadījuma mistiski apklusa visa cope un arī zivis vairs nečaloja un nemutuļoja ūdeņus. Tāda jocīga sajūta pārņēma apjaušot realitāti, it kā ezers bija noburts. 

Drīz pēc tam devāmies atceļā uz otru krastu un šo piedzīvojumu varu droši ierindot starp tiem, kas mūžam paliks spilgtā atmiņā...

 Tā, nu, dzīvē gadās ar copes lietām un "lielākos eksemplārus" nereti atstājam dabai...

 Varbūt arī Jūs, kam tīk makšķerēt, varat līdzdalīt kādu savu stāstu?

 Protams, ne tuvu zivis ir noteicošais labums, ko gūstam no atpūtas dabā, bet gan lielisks pienesums labākai veselībai, labsajūtai un dzīvespriekam... Daba tomēr atjauno un dziedē, tikai jāapciemo to biežāk, lai mazāk ir vajadzības pēc ciemošanās pie cilvēkdakteriem...

Šeit Jūs varat parakstīties uz jaunākām ziņam

Please enable the javascript to submit this form

Pievienot komentāru


Aizsardzības kods
Atjaunināt