Manai tautai

Es dzīvoju, un Jums būs dzīvot!

Līdzjušanas un fanošanas tradīcijas un adrenalīna un spēcīgu emociju kārotāju veselība.

Autors Draugu draugs

 Kā saule pavasarī mūsu platuma grādos ir pieredze, ko steidzamies baudīt, tā līdzīgi ir ar spēcīgām emocijām un mūsu dzīvesprieku, ko raisa lietas un procesi, kas iedvesmo mūs un vieno sabiedrību.

 Latvijā ir daudz svētku, bet divi no tiem īpaši- dziesmu svētki un pasaules čempionāts hokejā- tie mēdz ieviest savas korekcijas daudzu ikdienā un pamaina uz kādu brīdi mūsu prioritātes. Svētki prasa ne tikai mūsu uzmanību, bet arī savus veselības spēkus, ietver savus riskus un izsūc no mums daļu no emociju un prāta enerģijas- pieredze, ar kuru ne tuvu katrs prot veiksmīgi sadzīvot svētku laikā pēc svētkiem...

Ja dziesmu svētkos teju visu nosaka pasākumu veidotāju ieprieķš rūpīgi sagatavota un ar tās izpildītājiem saskaņota programma, tad sportā un hokejā saskaņošana šādā līmenī nav pieļaujama un visa programma veidojas spēles tiešraidē... Citādi tā būtu nevis cīņa, bet tās imitācija un parodija. Vienīgais zināmais orientieris ir dalībnieki, sacensību nolikums un vispārējie noteikumi un tiesnešu brigāde, kura kontrolē attiecīgā sporta veida noteikumu respektēšanu no sporta dalībnieku puses... Savukārt  šis sacensību stresa, pārsteiguma un neziņas moments ir īpaša emociju gamma un visu līdzjutēju baudījums, ieskaitot pašus sportistus- neviens nezina, kas paredzēts sacensību "programmā"; pastāv vienīgi pieredze, komandu un dalībnieku vēsturiskie sasniegumi un spēcīgāka vai mazāk spēcīga nojauta(s) par spēles uzvarētāju... 

 Līdzjutējiem nereti tīk iztēloties vēlamo rezultātu par reālo, "uzburot savu ilūziju radītu pasaku valstību", bet kad spēle ir "aiz muguras" un rezultāts zināms, dažkārt tas tomēr nav tāds, kādu gaidījām un tad jūtamies piečakarēti. Cilvēki tādos brīžos neprot pārslēgties un nodalīt no sevis šīs vilšanās izjūtas un vēl mazāk spēj ņemt par labu savas komandas zaudējumu un pretiniekkomandas iespēto... 

Patiesībā tā ir lieta, par kuru pat retu retais treneris aizdomājas, mācot un motivējot savus padotos- ir jāprot un jāiemācās priecāties gan par saviem un savu favorītu panākumiem, gan arī par pretinieku uzvarām... Šāda attieksme slēpj sevī lielāku enerģiju un iespējas uz izaugsmi, nekā ieslēgšanās sevī un sevis un savas komandas kritizēšana zaudējumu brīžos. Kritikai gan ir jābūt, no kļūdām jamācās tās neatkārtot, bet viens no labākajiem veidiem, kā pamanīt savas kļūdas ir process, kurā, ja iespējams atkārtojumā vai ierakstā, Tu vari redzēt un novēŗtēt, kā izpaudās pretinieka dominance un, kā viņi veidoja savu ceļu uz uzvaru... Galu galā runa ir par pieredzi un mācīšanos no tās... 

 Faniem šajā ziņā un īpaši tiem karstgalvīgākajiem un tādiem, kas līdzjušanu sportistiem apvieno ar dzeršanu un vēl totalizatora  čakarēšanu, spēja tikt pāri saviem pārdzīvojumiem ir stipri vāja. Pamatiemesls- sportiskā alkatība, sporta procesu monetizācija(vēlme uz tā rēķina nopelnīt-azartistiem), virspusēja realitātes uztvere, nespēja iedziļināties un kaitīga nedomāšana. Tas viss rezultējas vēl kvēlākā fanošanā un vēl smagākos pārdzīvojumos un vēl cītīgākā savas veselības bendēšanā, pat, ja iztiekam bez grādīgajām dzirām... Ja sporta nelabvēlīgie rezultāti Tevī raisa dusmas, naidu un vēlmi aizmirsties, Tu esi pazaudējis realitāti- Tu kaitē sev ar procesu, kuram ir jāstiprina Tava veselība. Tas būtu līdzīgi kā ar ūdeni, kuru cilvēks var izvēlēties dzert, vai arī iet bojā no tā, noslīkstot... Jā, ne katrs prot labas lietas nesabojāt, un ikviens uz savas ādas reiz ir izbaudījis savas neapdomības un neprāta augļus...

 Atkārtoti uzsvēršu, ka sportā ir jāprot priecāties par tā procesu, progresu, rezultātiem un uzvarām, vienalga savas vai citu tās būtu un mācīties no zaudējumiem, kā uzvarētāji savus sāncenšus padarīja par tādiem! 

Kā dabā ir saulainās un lietainās dienas, kuras ir pilnvērtīgi jāaizvada, tā arī sportā, ir jāpieņem jebkura pieredze, katrs rezultāts un, piedaloties pašiem vai līdzi jūtot citiem- ir jābauda process, jāmācās no tā !- tas dod ieguvumu, kas nekaitē veselībai, ja vien protam priecāties gan par savu komandu, gan par citiem uzvarētājiem ! Domāsim plašāk !

Kāds ir teicis: "Dzīvojiet un ļaujiet citiem dzīvot !" Pārfrāzēšu  šo domu šādi:" Priecājieties par saviem varoņiem un uzvarētājiem un pieņemiet arī citu uzvaras ar prieku, kad pienāk viņu laimīgā stunda !" Tas mazina vilšanās stresu un padara līdzjušanu un sportošanu daudz vieglāku un jebkurā ziņā skaistāku un labvēlīgāku arī mums pašiem un mūsu veselībai !

 Pārdzīvot ir vērts, bet pārsvarā gan prieku vai prieka asaras ! Un zaudējumus nav jābaidās; ir jābaidās neuzdrošināties iet neatlaidīgi pretī uzvarai. Cerība apvienojumā ar smagu darbu tomēr spārno un uzvaras, kas ilgi nāk, ir īpaši gaidītas...

Lai mums veicas un izdodās panākumu un zaudējumu realitāti uztvert daudzpusīgāk un vienkārši baudīt prieku par lietām, kas dara mūsu dzīvi saturīgāku un interesantāku ! 

 Atkal un atkal jāteic :"Novērtēsim visu, kas labs un to paturēsim !"

Šeit Jūs varat parakstīties uz jaunākām ziņam

Please enable the javascript to submit this form

Pievienot komentāru


Aizsardzības kods
Atjaunināt