Manai tautai

Es dzīvoju, un Jums būs dzīvot!

Šīs dienas(01.07.19.) trīs bēdu stāsti Latvijas profesionālajā sportā un ne tikai...

Autors Draugu draugs

Palūkosimies uz lietām, kas šodien un īpaši šajā vakarā daudzus Latvijā neatstāja vienaldzīgus. Šoreiz runa par tādiem sporta veidiem kā basketbols un lielais teniss. Nestāstīšu, kam zaudēja un ar kādu rezultātu, bet gan pieminēšu dažus konstatējumus un secinājumus par sacensību procesu ilgākā laika griezumā un nianses, kas ietekmē mūsu sporta profesionāļus ilgtermiņā.

 Ievadā vispirms kāda īsa un laba ziņa:

Šodien Vimbldonas turnīra pirmās kārtas sacensībās uzvaru izcīnīja Latvijas sieviešu tenisa līdere: Anastasija Sevastova. Te it kā daudz jautājumu nav un liela intriga izpalika un to atspoguļoja arī spēles gaita, kā arī rezultāts 6:3 un 6:4 par labu mūsu tenisa speciālistei. Anastasija pelnīti dodas tālāk.

 Turpinājumā, kā jau šī raksta virsraksts to paredz, ielūkosimies pieredzēs, kas neraisa pozitīvas emocijas, tomēr pārdomu, secinājumi un neatbildēto jautājumu līmenī pašu sportistu, sporta speciālistu un aktīvāko līdzjutēju prāti ir īpaši "karsti". Sports kā fragments iz dzīves, kādam lielāks un liels, citam niecīgs vai pat nekāds, rada savus pārdzīvojumus vai arī neitralitāti, ja esam sporta lietās svešinieki.

Sāksim ar bēdu stāstu nr.1:

 Šodien savu pirmās kārtas spēli Vimbldonas tenisa turnīrā aizvadīja Ernests Gulbis. Tika piedzīvots zaudējums, lai gan bija iespēja arī aizķerties un vērst spēles likteni sev par labu. Diemžēl tas neizdevās.

 Šogad Ernests savā sportiskajā karjerā ir kā purva bridējs. Cīnās, mocās- ar sevi, ar vecajām traumām, ar pretiniekiem, arī ar tiesnešiem un, kas apsveicami, daudz retāk "ar raketēm", bet vēl arvien nespēj atgūties. Ko tur piebilst?- ir jāturpina cīņu un laikam jau pirmkārt lēmumu pieņemšanas un domāšanas līmenī.

Ir bijuši potenciāli vājāki un mazāk pieredzējuši pretinieki, kurus pienācīgi nenovērtējis un tiem zaudējis, Gulbis nākamos turnīros nav spējis un nespēj uzveikt arī "stiprākos dūžus". Tas notika arī šodien. Šis ir stāsts un mācība par cēloņiem un sekām, kurš nepārprotami ir daudz plašāks, nekā ieskicēju šoreiz Gulbja kontekstā.

Bēdu stāsts nr.2:

Latvijas sieviešu izlases šī vakara cīņa Eiropas čempionāta ietvaros un pārliecinošais zaudējums zviedrietēm.

 Ja pēc pirmajām trim apakšgrupas spēlēm Latvijas izlase, neskatoties uz diviem zaudējumiem , pamanījās veiksmīgi izkļūt no grupas, tad šodien atkārtojās vēsture un stāsts, ko piedzīvojām turnīra ievadā, kad bezzobaini tika zaudēts Lielbritānijas izlasei. Zīmīgi, ka Lielbritānijas izlase bija tā, kas atņēma mūsu basketbola meitenēm izredzes izkļūt no pamatturnīra un tieši anglietes bija tās, kuru uzvarai pār Ukrainas izlasi pateicoties, latvietes varēja doties šī vakara cīņā pret zviedrietēm. Protams, arī tas nebūtu noticis, ja spēlē pret Ukrainas izlasi Latvijas basketbola līderei Elīnai nebūtu "zvaigžņu stunda"...

 Par šī vakara spēli- ko tur teikt- "vilciens aizgājis" , paliek tikai atmiņas, pārdomas un katram sava ļoti personīgā vilšanās sajūta, kā arī sekas, ar kurām psiholoģiski nāksies rēķināties mūsu profesionāļiem jau nākamajos sagatavošanās procesos gaidāmajiem turniriem...

 Savukārt par aizvadīto turnīru Latvijas sieviešu basketbolizlases izpildījumu kopumā  ir jāteic, ka brīnums nenotika. Jā, mēs varējām cerēt, ticēt labajai pasaciņai, bet praksē redzējām, ka stipri par maz šajā izlases modelī mums bija to vilcēju, kas smagāko atbildības nastu var uzņemties uz sevi un, ja uz bridi neiet mūsu līderei, tad nopietnu alternatīvu nebija...

Ar vienu spēlētāju, kuras sniegums ir pārsvarā samērīgs ar profesionāles statusu, nevar izdarīt to, ko daudzi šajā EČ sagaidīja no Latvijas basketbola meitenēm, kuras šim čempionātam kā izlase nebija gatavas. Ir jāatver acis un šī vakara realitāte un zaudējums var palīdzēt to paveikt.

 Lai cik daudz kritikas citi, un arī es to skaitā, neveltītu izlases ,nu, jau bijušajam galvenajam trenerim Zībarta kungam, kurš uzņemoties atbildību par izgāšanos turnīrā, ir paziņojis par atkāpšanos, tomēr jāteic, ka reālie šī turnīra Latvijas basketbola jaudīgāko un pieredzējušāko spēlētāju cilvēkresursi viņam bija stipri par maz, lai varētu paveikt lielas lietas.

Galvenā kritika ir nevis par faktisko sastāvu- pavisam noteikti nē! - bet gan par sagatavotības ieguldījumiem, par ko derētu iztaujāt visus sieviešu izlases sagatavošanas šim turnīram speciālistus. Acīmredzami "mājas darbs" ir ticis pavirši veikts. Sportiskās un profesionālās basketbola prasmes, kuras, ir zināms, piemìt mūsu meitenēm, izpaudās kā neprasmes. Klibošana sadarbibās, soda metienu un citu kvalitāšu zemais līmenis- viss liecināja par psiholoģiskām un koncentrēšanās problēmām, kā arī komandas vienota kodola un cīņas brieduma iztrūkumu. Trūka profesionālās saliedētības.

Atkārtošu vēlreiz- mājas darbs izlases sagatavošanās procesā ir nekvalitatīvi veikts. Pārējais, ko baudījām, redzējām turnīrā ir loģiskas sekas, kuras vēl spilgtākas padarīja atsevišķu mūsu izlases vadošo spēlētāju traumu problemātika, kas liedza palīdzēt izlasei.

 Paldies sieviešu izlasei arī par to, cik viņas tomēr paveica! Paldies arī Zībartam, kam netrūka dūšas atbildību par neveiksmēm turnīrā paņemt no meitenēm uz sevi! Visu cieņu, tā rīkoties ir tikai pareizi!

Galvenais treneris komandu sporta veidos savā ziņā ir kā diriģents orķestrī.

Kas attiecas uz pārējo basketbola saimniecību un lielajiem kungiem tajā- tur arī prasās pēc radikālām, nopietnām un labām pārmaiņām...

 Latvijas basketbola meitenes pavisam noteikti spēs paveikt vairāk jau nākamajos turnīros un šī krīze, ticu, nāks tikai par labu ilgtermiņa sieviešu basketbola atrīstībai Latvijā! Par to šaubu nav!

 Bēdu stāsts nr.3:

Aļona Ostapenko... Šovakar arī viņai bija tā iespēja pierādīt sevi no labākās sportiskās un cilvēciskās puses Vimbldonas turnīra ievadā. Diemžēl apkaunojošs zaudējums- ne tik daudz rezultāta, cik viņas attieksmju un uzvedības ziņā. Kas redzēja spēli, sapratīs, kādās psiholoģiskàs nelīdzsvarotības bēdās ir iepinusies Aļona. Tā ir nelaime, kuru, šķiet, viņa arvien neapzinās, vainodama un pazemodama savās neveiksmēs visus citus...

 Ostapenko ar savām izdarībām argādināja kādu latviešiem labi zināmu senākas dziesmas tekstu par to "zvaigznīti debesīs", kurai tiek lūgts "nekrist un palikt vien debesīs"...

 Patiesībā jau šī mūsu iedomātā zvaigznīte ir parādījusi savu faktisko būtību, kā "krītoša zvaigzne" jeb meteorīts, kuram laimīga atpakaļceļa nebūs. Un Aļonas kontekstā- pavisam noteikti atpakaļceļa uz drošiem un ilgākiem un stabiliem panākumiem nebūs, kamēr viņa audzē savus iedomības "muskuļus", necienot sevi un citus.

 Dzīves patiesība iedomīgajiem ir ļoti skarba:"Kas augstu kāpj, tas zemu krīt". 

 Jo agrāk Ostapenko pieaugs spriestspējā un dzīves vērtību izpratnē, jo mazāk sāpīga būs lēnā izķepurošanās no iedomības labirinta. Šī kaite ir mocījusi, degradējusi un iznīcinājusi daudzus un tas notiek ar visiem, kas savu iedomību un sevi vairāk mīl nekā realitāti un patiesību par sevi un citiem...

 Ir skumji apzināties, ka viņai, škiet, pat tuviniekos nav neviena, kas liktu meitēnam aizdomāties un paskatīties uz notiekošo viņas dzīvē citā spogulī un citā līmenī, kas ļautu Aļonai saredzēt cēloņu un seku likumsakarības, kuras viņa akli ignorē...

 

 Tāds, nu, aizvadītās dienas stāsts- subjektīvs, bet patiess un īsts, kuru koriģēt, atzīt vai noliegt, papildināt var ikviens labas gribas cilvēks, kam vienkārši nav vienaldzīgi, kā klājas citiem- sporta draugus un cīnītājus ieskaitot...

Labā ziņa ir arī tā, ka pēc bēdām un mākoņainām dienām ciemos nāk atkal saule un prieks!  

 Lai labas domas mums visiem!

Šeit Jūs varat parakstīties uz jaunākām ziņam

Please enable the javascript to submit this form

Pievienot komentāru


Aizsardzības kods
Atjaunināt