Manai tautai

Es dzīvoju, un Jums būs dzīvot!

"Tagad un tūlīt" Tu nekad neuzzināsi visas pareizās atbildes...Pirmā daļa.

Autors Draugu draugs

 Mūsdienu pasaule ir tā iekārtota, ka vairākums no mums uzskatām- katrai lietai ir sava atbilde; mazākums domā- atbildes var būt vairākas; pavisam maz tādu, kas nonāk pie atziņas, un kas no savas pieredzes saprot, ka var būt dažādi un pat tā, ka precīzu atbilžu nav, labākajā gadījumā paliekot pie vadlīnijām; sliktākajos un sarežģītākajos mirkļos- arī bez tām...

 Daudziem tā ir problēma, pieņemt citādo realitāti un dzīves situāciju, kāda tā ir, vēl jo vairāk, ja tas ļoti personīgi skar pašus, vai mums tuva cilvēka dzīvi. 

Mūsdienīgums nereti prasa ātras un precìzas atbildes, kas vairākumā gadījumu noved pie paviršas domāšanas un pie daudz biežākām kļūdām nekā gadījumos, kad cilvēki pēc apjaustām pirmo atbilžu vadlīnijām, pacietīgi turpina meklēt un izzināt iegūtā redzējuma nianses. Papildus iezogas aplamas situāciju interpretācijas un vēlme problēmās pozicionēt, pieņemot vienu redzējumu, bet noliedzot citus. 

Ir teju neiespējami mūsdienu progresīvi domājošajiem aiznest ziņu līdz viņu sirdsapziņai un sapratnei, ka ir lietas, kurās laicīgā pasaule nespēj sniegt korektas atbildes, ka ir lietas un procesi, ko pat cilvēces labākie prāti apvienojušies, nespētu atslēgt un izzināt, pat apjaust nē.

Vispārējā attìstība, pat visu augstākā izglītotība un erudīcija nebūt vēl nenozīmē mazāk kļūdu un pareizākas atbildes, bet vienu gan- iegūto atbilžu precìzais formulējums var dot relatīvu mieru un nevēlēšanos padziļināti "rakt" informāciju tālāk. Respektīvi, ja cilvēkiem liekas, ka viņi ko labi zina un "to viņu" ir daudz, tiek uzskatīts, ka "labajam nav jālabojas", aizmirstot par jēdzienu "subjektivitāte", kurā arvien dzīvojam un ar kuru, apzināti vai nē, cenšamies "to sataustīto asti vai snuķi vienādot ar visu ziloņa būtību".

 Teikšu skarbi, pa lielam ir tā, ka katrs maldās savos spriedelējumos; katrs pieļauj savas domāšanas(lasīt: nedomāšanas) kļūdas, jo sevišķi tad, ja pārņem vairākuma vai autoritāšu domas, bet iztiekot bez savām pašu pārdomām... Un arī tā ir ievērojama daļa iz dzīves un mūsu dārgās pieredzes.

Ir viegli maldīties un uzticēties paviršiem izskaidrojumiem, jo sevišķi, ja teksta saturs ir perfekti nostrādāts ar sabiedrībai vispārpieņemtām patiesībām un nevainojamu tekstuālu izklāstu... 

 Un tā mēs dzīvojam, juzdamies komfortabli, bet samierinoties ar virspusējām atbildēm, aplamām interpretācijām un pat salkaniem meliem. Tas jo spilgti izpaužās brīžos, kad kādai negaidītajai un nevēlamajai situācijai un pārmaiņu mirkļos vajadzīgs definēt vainīgos un atbildīgos. Bet arī te pašpasludinātā, mūsdienīgi augsti izglītotā pasaule smagi grēko, domādami, ka saprot cēloņu un seku likumsakarības, tomēr nonāk maldu krustugunīs, kas noved nekurienē- pie tekstuāli gan labi nostrādātiem vārdiem un reizē pie aplamiem secinājumiem...

 Cilvēki mēdz apjukt un sabrukt, kad, gadiem paejot, sabrūk viņu "sapņu un iedomu pilis."

Visgrūtāk ir tad, ja tas "demolētājs un kapracis", cilvēks, kas aizved līdz citas realitātes apvāršņiem, ir šai pasaulē "nekas" un, nedod Dievs, vēl Jūsu tuvinieks vai ģimenes draugs...

Domāju, piekritìsiet, šī ir smaga tēma, bet aŕī tādas reizēm pienākas cilāt, lai vismaz apjaustu to, ko citādi neizzināt. Pat dziļi domājošiem cilvēkiem piemīt kārdinājums informāciju strukturēt un "salikt pa plauktiņiem", taču ne tuvu viss un līdz galam nekas neiekļaujas mūsu subjektīvajos rāmjos. Ir jāprot nepagurt nezināmo izzināt un "nenoplīst", kad nonāksi pie kārtējā "es nezinu". Lai tiktu tam pāri, to savu pārdomu līmenī jāpārveido par "es gribu zināt neizpušķotu patiesību, lai kāda tā būtu"- tas ir ceļš uz pareizām vadlīnijām. Taču arī tās nevajadzētu jaukt ar pašu patiesību.

 Jau tas vien, ka spējam "nolaisties no mākoņiem" un no "es zinu labāk" pozicionēšanas, paver jaunu apvārsni uz pasaules un mūsu dzīves procesu būtību. Tur ir ko smelt un tam nebūs robežu, nebūs malu un gala...

Izzināšana, kas dažkārt novedīs pie "es nezinu" lai ir kā stimuls, meklēt un apjaust vaiŕāk!

Pareizas atbildes ir daudzšķautnainas; to vadlīnijas un patiesības vienkāršas, taču cilvēku trauksmainais prāts ir tendēts daudz ko sasteigt vai palaist garām, neievērot un, neskatoties uz to, izdarīt subjektīvi dziļus secinājumus.

Nereti autoritāšu oratora spējas un prasmes pārliecināt, tiek augstāk vērtētas, nekā pati dzīves patiesība. Tā cilvēce sasaistās un piesātinās ar maldugunīm, kurām grūti pretoties, vēl jo vairāk tāpēc, ka masu psihozei un demagoģijai ir atvērti daudzi...

Arī laiks nostiprina dzīves patiesības vai maldus. Te katram jārod savas atbildes, nebaidoties uz nenoteiktu brīdi palikt pie trauslā un neērtā "es nezinu"... Ticiet man, tas ir krietni vien veselīgāk un godīgāk pret sevi un citiem, nekā ticēt daudzu pašiedvestai prātulai- "es zinu labāk"...

Turpinājums sekos...

Šeit Jūs varat parakstīties uz jaunākām ziņam

Ieslēdziet javascript lai šī forma darbotos

 

Pievienot komentāru


Aizsardzības kods
Atjaunināt