Manai tautai

Es dzīvoju, un Jums būs dzīvot!

Dzīve ir skarba?- liec bērnus pie darba...Pienākumapziņas attīstība bērniem un cieņa pret autoritātēm...

Autors Draugu draugs

 Atceros, kad kāddien viesojos Igaunijā, uzrunāja mani kāds vietējais un teica labi zināmo teicienu latviešu valodā:"Dzīve ir skaista!"- un tas bija vienīgais, ko viņam bija gadījies apgūt latviešu valodā. Viņš piekodināja, lai to nekad neaizmirstu.

 Neskatoties uz to, ka viņš bija daudzbērnu ģimenes tēvs un sarunā neslēpa, ka dzīve mēdz būt arī skarba, varēja redzēt, ka viņš un viņa tuvinieki ir pratuši saglabāt dzīvesprieku, savstarpēju sapratni, cieņu un no grūtībām nebaidās.

 Sakiet, kā tad īsti Jums un mums veicas ar to bērnu likšanu pie darba, pienākumapziņas veidošanu un, kā ar bērnu prasmi cienīt vecākus un citas autoritātes ?

 Kā kuram, vai ne ? Un ar katru mazo savādāk. Bērni mūs mēdz pārsteigt nesagatavotus dažādiem dzīves pavērsieniem.

 Atceros, kad pats biju mazs, spilgti palicis prātā mātes aicinājums katru dienu uzturēt kārtību, tīrību savā istabā, bet, kad pienāca ģenerāltīrīšanas diena, kura gan sajūsmu neraisīja, tad gadījās, kad viņa vienkārši noteica mums visiem(augu lielā ģimenē):"Ejiet visi ārā, ļaujiet man paveikt mājas darbus." Tā bija iespēja darbus apdarīt ātrāk, nekā mācīt tos darīt mūs, kas reizēm nelabprāt veica pienākumus...

 Guvu arī vienu dzīves mācību- "darīt labu labprātīgi", jo, ja, ko darīsi jēdzīgu nelabprāt, Tu pārvērtīsi to par kaitējumu sev un citiem.

 Pārlecot desmitgades vēlāk redzu savus bērnus, cik lielas mēdz būt atšķirības pienākumizpratnes un paklausības veidošanā starp bērniem. 

 Atceros, kad mana mazā meita bija nesen apguvusi prasmi staigāt, viņa redzot, ka kopju māju, labprāt un bez pamudinājuma ir iesaistījusies istabu sakopšanā un dara to regulāri. Viss notiek lēnām, neveikli, reizēm pat "viens solis uz priekšu un trīs atpakaļ", bet tas ir tā vērts. Citreiz pārrodoties mājās redzu, ka meita jau kopj grīdas patstāvīgi, lai gan viņai ir tikai divi gadi.

Dzīve ir skarba?- liec bērnus pie darba...Pienākumapziņas attīstība bērniem un cieņa pret autoritātēm

 Ar dēlu sarežģītāk, bet var sarunāt sadarbību, ja pacenšās.

Bērni mācās no mums, vecākiem, itin visu, ieskaitot cieņu un pienākumizpratni.

 Kad dēlam, kurš ir nedaudz vecāks par meitu, gadās neklausīt, viņš no 4.g. vecuma apguvis teikt vārdu "piedod" un gadās jau to teikt teju katru dienu, kā jau puikam. :)

Sāku ievērot, ka dēls pasācis šo vārdu lietot kā brīnumlīdzekli un pēc piedošanas lūguma mierīgi turpina savas blēņas utml.  Izskaidroju, ka tas tā neder- vienreiz, otreiz un vairāk un redzu, tas strādā- dēls paliek piesardzīgāks un atbildīgāks par saviem vārdiem un rīcību.

 Bērniem patīk rosība, sadarbība, tikai vajag saudzīgu pacietību, draudzīgu noskaņojumu un neatlaidību viņus mācīt un nenosodīt, ja viss neiet tik raiti. Kad, ko dari no visas sirds, tad sanāk un labi sanāk.

 Pārliecinieties paši ! Dzīve, tas tiesa, mēdz būt skarba, bet arī skaista, mācot, skolojot un iedvesmojot uz labu savus bērnus un vienmēr mācoties arī pašiem...

Šeit Jūs varat parakstīties uz jaunākām ziņam

Please enable the javascript to submit this form

Pievienot komentāru


Aizsardzības kods
Atjaunināt