Manai tautai

Es dzīvoju, un Jums būs dzīvot!

Aktīvs, hiperaktīvs- kā sadzīvot ar bērniem "nemierniekiem" jeb dumpinieku paaudzi ?

Autors Draugu draugs

 Pieredzes var būt dažādas, pieejas un metodes, kā palīdzēt bērniem- arī bez sava gala un malas. Tad, kā īsti palīdzēt vismaz savam bērnam, ja mums liekas, ka bērns ir savas enerģijas apburts?

 Pieiešu šai lietai no cita skatu punkta... Senos un vēl ne tik senos laikos hiperaktivitāte un bērnu lielā aizrautība, dauzonība un nespēja valdīties un iekļauties "rāmjos" nešķita aktuāla tēma. Cilvēki un ģimenes agrāk vairāk laika pavadīja kopā un brīvdabas aktivitātēs. Bērniem bija kur izpausties un izlādēties, pagurt un no jauna veselīgi uzlādēties.

 Mūsdienās ikviens vesels bērns arī tiecas pēc būšanas brīvdabas tuvumā, tomēr ne bez savu vecāku palīdzības mūsdienu modernā pasaule tā vietā, lai ļautu bērniem augt un attīstīties un lietot savu enerģiju ārpus mājām, saslēdz mazos cilvēciņus "citos rāmjos", sasaistot tos virtuālajā un interneta pasaulē...

 Ātrā, steidzīgā un aizņemtā pieaugušo pasaule patiesībā ir kļuvusi lēnāka un mazāk atbildīga un mazāk apzinīga; tieši fiziskās aktivitātes, darbu un sportu atskaitot, sabiedrības vairumam kļūst par arvien pieaugošāku deficītu un iztrūkumu. Un, ja cieš pieaugušie(bet to viņi neapzinās), cietīs bērni... Viņiem nav daudz alternatīvu, sevišķi pašiem mazākajiem, ja vecāki brīvo laiku liek aizvadīt pārsvarā "četrās sienās"...

Mūsu dzīves katras dienas būtisku daļu okupē reālo laiku laupošas alternatīvas. Virtuālās pasaules kairinājumi ir vispateicīgākā vide, lai radītu bērnus un paaudzi, kuras daļa nespēj sadzīvot ar savu superaktivitāti- precīzāk sakot, to nespēj citi, kas nonāk saskarē ar šādiem bērniem.

Pieaugušie savu aktivitāti slāpē un enerģiju zaudē, kā rezultātā slimo; augošu bērnu enerģija lauzīsies uz āru, - un tas ir dabīgi. Cenšoties apvaldīt bērnus, pieprasot paklausību, bet nenodrošinot bērniem regulāras pastaigas, pārgājienus un cita veida aktivitātes svaigā gaisā, mēs prasam no bērniem to, ko neesam pelnījuši...

 Ja pieaugušie nesaprot šo iepriekš minēto saikni starp nepieciešamību nodrošināt bērniem aktivitātes un paklausību un egoistiski pieprasa bērnu pakļāvību- tā ir necieņa pret bērnu;- šeit parādās neapdomīgu vecāku pārprastās tiesības. Diemžēl un šādu ģimeņu ir ne mazums. Tās ir ģimenes, kur ar bērniem netiek galā, pat ja vecāki ir augstākā līmeņa pedagogi, psihologi utml. 

Ar profesionālām runām un mierīgu skaidrošanu nekad nevarēs kompensēt vesela bērna vajadzību pēc dabas pieskāriena. Bērni grib iet ārā un dodieties kopā ar viņiem- viņu un arī sevis dēļ! Jums šādas pastaigas un enerģiskas aktivitātes vajag pat vairāk kā Jūsu enerģiskajiem brīnumdariem!!!

 Atceros, pirms nepilniem 20.gadiem bija kāds spilgts atgadījums ar kādu mazu puiku man zināmā ģimenē, ar kuru neviens nespēja tikt galā- ne vecāki, ne skolas psihologs, ne psihiatri- nekas un neviens nevarēja atrast ceļu uz bērna sirdsapziņu. Kad aprunājos ar šo zēnu īsu brīdi, pamanīju, ka viņš ar grūtībām spēja komunicēt ilgāk par pāris minūtēm un tad bija jāpārstartē saruna vai kā citādi jāatjauno viņa uzmanība. Kad devāmies āra aktivitātēs, spēlējām bumbu un darījām citas enerģiskas un sportiskas lietas, zēns atraisījās- un visa hiperaktivitāte bija "pupu mizas"- pazudusi kā nebijusi. Tā kā biju ciemiņš tajās mājās biežāk, varēju vērot, kā vēsture atkārtojas... Bērns uzticējās un klausīja tos, kas pavadīja laiku kopā ar viņu- diemžēl tie nebija vecāki, un tas nav stāsts par ģimeni, kura formāli skaitītos nelabvēlīga, lai gan faktiski tāda bija... UN, CIK TĀDAS ĢIMENES IR LATVIJĀ, UZ PAPĪRA "LABVĒLĪGAS ĢIMENES", KUR BĒRNI RAUD UN CIEŠ KLUSIŅĀM?! Vecāki pieprasa cieņu un paklausību no bērniem, kuriem paši neatrod nedalītas uzmanības un regulāru aktivitāšu laiku ārpus mājām- tas ir noziedzīgi pret bērniem!

Aktīvs, hiperaktīvs- kā sadzīvot ar bērniem "nemierniekiem" jeb dumpinieku paaudzi ?

 Hiperaktivitāte un jaunākās paaudzes dumpiniecisms ir nekas vairāk kā šī laikmeta pasīvās un uz fiziskām aktivitātēm kūtrās sabiedrības tiešas sekas. Ko sējam, to arī pļaujam.

 Vecākiem ir jāsaprot, ka pamatjautājums nav, kā sadzīvot ar bērniem dumpiniekiem, bet gan, kā bērniem sadzīvot ar vecākiem neapzinīgiem dumpiniekiem, kuru kūtrums, paviršība un nespēja iejusties bērnu vajadzībās ir vistiešākā provokācija un cēlonis mazo nemierīgumam, pārliekai dauzonībai un stresiem?!

Neapslāpēsim savus bērnus, bet apmierināsim viņu slāpes un ilgas, pavadīt laiku kopā ar mums, vecākiem un pēc iespējas tuvāk dabai...

Kā zieds verās pretī saules gaismai, tā bērns atvērsies iepretī aktīviem, gudriem, iejūtīgiem saviem vistuvākajiem, kas piedalās mazo aktīvistu dzīves skolā un atraisa viņos jaunu dzīvotprieku un enerģiju, kura harmonē ar dabu un viņu attīstību... 

Kas patiešām mīl savus bērnus, tie viņiem jau agrā vecumā ļaus apjaust, ka brīvā dabā būt,- tas ir tāpat, kā būt mājās, kur ir vislabāk- tā ir vajadzība. Tikai tad dumpinieki radīs mieru un miers būs arī mājās... 

Šeit Jūs varat parakstīties uz jaunākām ziņam

Please enable the javascript to submit this form

Pievienot komentāru


Aizsardzības kods
Atjaunināt