Manai tautai

Es dzīvoju, un Jums būs dzīvot!

Laimīgie ne vienmēr smaida, laimīgie ne vienmēr dzied...Vai Tu pazīsti laimīgu cilvēku sevī?

Autors Draugu draugs

 "Laimīgie ne vienmēr smaida, laimīgie ne vienmēr dzied, laimīgie visbiežāk gaida- labu darīt viņiem prieks."- Tas ir kāds fragments no manas, apmēram, pirms 20.gadiem rakstītas dzejas. Jā, katram sava izpratne, sapratne par to, ko nozīmē būt laimīgam, bet viena lieta, kurai piekritīs, iespējams, visi, ir atzinums, ka, "kad cilvēks ir laimīgs, viņš negrib citus darīt nelaimīgus; kad kādam ar veselu psihi un dvēseli patiešām labi klājas, tāds grib, lai arī citiem tiek laba daļa no dzīvesprieka un labsajūtas."

 Pavēŗtēsim, kādu un cik laimīgu labsajūtā un apmierinātībā ar savu dzīvi katrs pats varam saredzēt sevi! Par citiem no malas spriežot, kā parasti, mēs "zinām labāk". Labāk šoreiz ielūkosimies savā dzīvē un tajā, ko labu varam ienest savu vistuvāko dzīvē...

 Tad,nu, ķersimies "vērsim pie ragiem" un pieskarsimies jautājumam:"Ko mēs saprotam un ko mums derētu apzināties kā laimi?"

Vispirms, kā jau ievadā pieminēju, saprot to katrs no mums pa savam, individuāli un ļoti personīgi un lielā mērā tas ir saistīts ar mūsu cilvēkvērtību sistēmas izpratni. Ja vienam pilnai laimei nevajag daudz, tad cits nekad nejūtas pa īstam gandarīts, pat ja ir "aizrijies" no labklājības. Viens var priecāties un jūsmot par savu jauno i-phone, cits par savu moci un autiņu, vēl kāds cits par savu suņuku un pavisam "cita opera" ir, kad kāds piedzīvo laimi nelaimē,- ka zaudējis mantu, bet izglābis sevi un ģimeni... Kāpēc citiem, lai justos labi vajag ļoti ļoti daudz un tāpat nav labi, bet vēl citiem ir labi pat tad, kad "dzīves lutināto prāt" cilvēkiem nav nekā?- un tomēr viņi smaida, priecājas un pamanās arī citiem sagādāt kādu prieka mirkli vairāk...

 Ir atkal jāņem vērā kāds atskaites punkts, lai vismaz drusciņ iedziļinātos laimes un dzīvesprieka izpratnē un pieminēšu kādu tik skaistu notikumu, kā cilvēka ienākšana un dzimšana šajā pasaulē, kas daudziem ir viens no skaistākajiem dzīves piedzīvojumiem, kad gaidām savu(s) mazo(s). Kad Tu kādu patiesi mīli, Tu mīlēsi un cienīsi arī to, kas viņam(ai) pieder un vispirms šī cilvēka dzīvību, veselību, brīvību un dzīvības dāvanu, ko bērnu veidā saņemam teju mēs visi. Kad Tu kādu patiesi mīli, Tev un Tavam vistuvākajam cilvēkam, Jūsu bērni ir Jūsu laime un neatkarīgi no tā, vai bērnam ir daudz veselības, vai maz; piedzimis bērns miera laikos, vai kara un valsts genocīdpolitikas un nabadzības apstākļos. Daudzi no vecākās paaudzes cilvēkiem, kas piedzīvojuši kara laikus, labi zina, kāda tā ir laime, ja ir izdevies vismaz savus tuvos cilvēkus un bērnus pasargāt no kara posta, bada un nāves, taču ne tuvu katram šī pieredze ir bijusi labvēlīga. Tā laika cilvēki zina, kas ir laime- diemžēl tikai pēc kariem un smagām krīzēm sabiedrība sāk no jauna apzināties, kas ir īsta un patiesa vērtība un, kas ir laime. Patiesībā daudz nemaz nevajag- galvenais, kā tautā ne velti mēdz teikt, "ja paši esam dzīvi un ja vēl ir veselība, tad pārējais dzīvē vairāk vai mazāk tiks nodrošināts." 

Kad bērns ir ienācis pasaulē, vecāku laime un dzīvesprieks piedzīvo neskaitāmus pārbaudījumus, smieklus, sajūsmu un arī grūtības, bet arī tā ir laime, ja ejot cauri pat dažādām likstām, varam redzēt savus bērnus izaugam un redzēt viņus ejot dzīves ceļus, kas mūsu sirdīm vairo mieru, pateicību un ticību labajam. Un arī šeit dzīve mēdz ieviest nesaudzīgas korekcijas. Ne tuvu vienmēr ir tā, kā iztēlojāmies bērna dzīves ceļa sākumā, taču ir jāprot pieņemt realitāte un jo īpaši tad, kad bērns, sasniedzis savu pilngadību, pats grib būt visas savas dzīves noteicējs... Tā ir laime, ja varam un spējam uzticēties sev un ne mazāk saviem bērniem! 

Laimīgie ne vienmēr smaida, laimīgie ne vienmēr dzied...Vai Tu pazīsti laimīgu cilvēku sevī?

 Kad bērni ir maziņi, palūkojieties, cik daudz viņiem vajag, lai viņi justos laimīgi- šķiet, pavisam nedaudz un tajā pat laikā maksimumu- laimes izpratne "justies kā mājās" pirmkārt saistās ar tēti un mammu kā māju un mājīguma emocionālo un garīgo bagātību, tikai pēc tam sekojot fiziskajam patvērumam un namam. Lai arī bērni prasa daudz, sevišķi agrā vecumā, galvenais, ka tētis un mamma ir blakus un ir arvien labi draugi, un, ja viņi savstarpēji ir labsirdīgi un mīloši, tad bērni jūtas droši, pasargāti, gribēti, mīlēti un laimīgi. Bērns pēc savas dabas priecājas par visu, kas skaists, labs un taisnīgs- gan sadzīvē, cilvēkattiecībās, gan dabā; vēlākos gados gan visi kā viens, mazie apgūst laimes izpratnes "paplašinātu definīciju", pieaugot dzīves prasībām un kvalitātēm, kas padara bērnus apmierinātus ar dzīvi... Lai mazie spētu ar šo jauno pieredzi veiksmīgi tikt galā, nozīmīga ir vecāku loma un priekšzīme.

Bērni precīzi nolasa sejas vaibstus un balss intonāciju, bēŗni zina, kad vecāki ir priecīgi, apmierināti un kad bēdīgi; vēl vairāk- bērni pat nereti intuitīvi zina, kāpēc vecāki priecājas vai kāpēc nē.  Viņi to neprot pamatot, bet viņi lasa Tavu dzīvi kā Tu savu iecienītāko grāmatu, cienījamais tēti un mamma!- viņi izlasa visu un viņi nekad nepamet novārtā šo Jūsu dzīves piemēra grāmatu- nekad!- to viņi nodos savā dzīves pieredžu interpretācijā pārveidotu tālāk arī saviem bērniem un saviem vistuvākajiem cilvēkiem, ieskaitot Jūs pašus, kad savās vecumdienās saskarsieties ar savu bērnu laimi vai laimes iztrūkumu "mācīt un audzināt savus vecākus"...Ko sēsim, to pļausim! Jā, vecāku ietekmē izveidojas pats pamats bērna laimes un apmierinātības izpratnei uz visu mūžu un sabiedrība to noteikti pārbaudīs. Ja mazais jūtas laimīgs, pat dzīvojot mūsu modernajā laikmetā, viņš netiks salauzts un no vecāku labā piemēŗa apgūs vienu no svarīgākajām dzīves mācībām, un tā ir "brīvas izvēlas mācība", kopā ar prasmēm teikt savu "jā" vai "nē" dažādās situācijās. 

Bērni, kuri bērnībā ir saņēmuši maksimumu no savu vecāku garīgās, emocionālās un intelektuālās bagātības, saprot, ka viņiem nav vajadzīgs ne tuvu viss, ko šī pasaule piedāvā. Viņu tikums ir laime nepārspīlētā pieticībā, pat, ja vecāku varēšana nodrošināt ir vairāk kā pietiekama. Un tieši šī, vēlreiz uzsvēršu, nepārspīlētā pieticība ir atslēga uz patiesu laimi, dzīvotprieku, apmierinātību un galvenokārt uz veselību. Pieticība un veselība ir saistītas vērtības un saslēdz visu laimē- šī atziņa ir kā okeāns, kas kādreiz prasītu dziļākas pārdomas un katram ļoti personīgi... Ja esi apmierināts ar savu dzīvi, Tu būsu tāds lielā mērā savās attiecībās ar citiem, taču tas nenozīmē, ka uz dzīvi lūkosies, kā caur rozā brillēm- nē, noteikti nē ! Tavā laimē un Tavu bērnu laimē ir cits apstāklis, kas padara vai var padarīt Jūsu dzīvi bagātu dzīvespriekā- tās ir Jūsu attiecības un padziļināta uzticēšanās. 

Ja gribat būt laimīgi, ja vēlaties, lai bērni iegūst vairāk nekā citi vecāki nodrošina savējiem- tad pirmā un nereti vismazāk novēŗtētā un novārtā atstātā bagātība ir Tavas sarunas un Jūsu sirds sarunas ar Tavu un Jūsu bērnu!- ticiet man, šajā jautājumā grēko daudzi vecāki, lielākā daļa un pat neapzinās ikdienišķu vajadzību pēc padziļinātas sarunas ar saviem mazajiem. Pēc gadiem tad viņi brīnās, kāpēc "mans mīļumiņš" un "brīnumiņš" laipni palūdz nejaukties vairs viņa dzīvē... Bērniem vairs tik ļoti nevajag to, kas nav dots tad, kad viņiem visvairāk bija vajadzīgs vecāku sirds siltums, draudzīgas, pieredzē bagātas sarunas un katram tās var būt savas, ja vien mazliet pacenstos. Bērni noteikti novērtēs sarunas no sirds uz sirdi, svarīgi šeit ievērot "savlaicīguma principus" un nenokavēt "sējas laiku", lai ir "ko pļaut" un priecāties, kad bērni būs paaugušies un gatavi doties savā dzīvē...

 Daudzās ģimenēs pastāv darījuma attiecības un gandrīz visas sarunas ir ar un ap sadzīviskām, pienākumu, panākumu, problemātiku tēmām, bet vismazāk tā ir nedalītas uzmanības pieredze un nesavtīgas mīlestības apliecinājumi, kas ir traģisks iztrūkums itin visur... Te gan grēkojam mēs visi, vienalga psihologa, mācītāja, skolotāja vai celtnieka ģimenē mēs dzīvojam un audzinām savējos...

 Par to, ka laimīgie vienmēr nesmaida, vienmēr nedzied un, ka laimīgie grib labu darīt sev un citiem, nav jautājumu; jautājums ir cits:"Cik laimīgs cilvēks esi Tu pats un, vai Tava laime, Tavs prieks un dzīve iedvesmo arī citus dzīvot laimīgāk, priecīgāk un veselīgāk?"Atbildi, protams, pataupīsim sev...

 Šis bija tikai neliels ieskats laimes izpratnē,- ģimenes, bērnu un vecāku attiecību kontekstā. Šis temats vienmēr dziļš kā okeāns- neizsmeļams, un tas nozīmē tikai to, ka ir vērts meklēt un rast arvien jaunas atbildes uz šo aktuālo laimes un laimīgākas sadzīves un laimīgāku cilvēkattiecību jautājumiem...

 Lai mums izdodās dzīvot laimīgāk, gudrāk un tālredzīgāk gan sevis, gan savu bērnu dēļ, gan jebkura cita tuvinieka, laba drauga dēļ! Ir vērts pacensties!

Šeit Jūs varat parakstīties uz jaunākām ziņam

Please enable the javascript to submit this form

Pievienot komentāru


Aizsardzības kods
Atjaunināt